Dārza pārvērtības: I daļa

 

Beidzot saņēmos sākt rakstu sēriju par to, kāds dārzs un teritorija bija, kad tur sākām saimniekot un kāda pa šiem diviem gadiem tā ir kļuvusi. Darbs izdarīts pamatīgs un tāpēc gribētu ar to padalīties. Sākšu ar pagalma priekšpusi, kur tagad daļa no tā ir mazdārziņš.

 

2020. gada marts

Egle, veci kadiķi un panīkušas plūmes vēlāk tika izzāģētas.

 

Ābelēm apzāģēti nokaltušie zari un sagrābta pērnā zāle. Diemžēl pati pirmā bilde kā tur izskatījās, pirms tika pielietots zāģis, nav.

Te vēlāk būs mazdārziņš. Fonā krūmāju audzes, kuras pagaidām netiek aiztiktas.

2020. gada aprīlis

Zeme svaigi safrēzēta. Plānā dobes ķirbjiem, kabačiem, pupiņām, sakņaugiem un lauka gurķiem.

2020. gada vasara

Jau iekopts mazdārziņš. Aug kabači, ķirbji, sīpoli, garšaugi, bietes, burkāni, cukurzirņi, sviesta pupiņas, zemenes un pat kartupeļi.

2021. gada oktobris

Šogad dārzu palaidu atmatā. Ļāvu atpūsties un tikmēr pašai saprast, cik lielu zemes platību atvēlēt mazdārziņam nākošajā gadā. Skaidrs ir viens - zemes platības bija par daudz, man bija grūti visu apkopt. Man ir vēl dažādi ogulāji, piemēram upenes un avenes, kā arī puķu dobes, kas viss ir jāravē. Ar visu bija pagrūti kā jau pirmajā gadā, kad nezāļu vēl aizvien ir daudz (neaizmirsīsim, ka iepriekš tur bija gadiem nekopta pļava!) un galu galā - nemaz tik lielus plašumus diviem pieaugušajiem un vienam mazam nevajadzēja. Ziemas krājumus negatavoju, viss tikai pašu patēriņam svaigā veidā. Apjomus krietni samazināšu un pārdomāšu, ko īsti gribu audzēt, lai nav kiš miš ar rozīnēm, jeb gribas un vajag visu, iekopu jaunu puķu dobi gar iebraucamo ceļu, bet par to citā reizē.

Vienīgais, kas tur vēl aug, ir zemenes. Tās šogad nopļāvām pirms ziemas guļas.